1.dienas pārskats (01.09.2016)

No Porto līdz Vilarinho

  • Distance – 27km

Veiksmīgi tikusi līdz Porto ap plkst.22, devos uz savu pirmo naktsmītni 15 minūšu gājiena attālumā no lidostas. Gulēju sešvietīgajā istabiņā, divstāvu gultas pirmajā stāvā. Pirmo reizi man tāda pieredze, nekad iepriekš neesmu bijusi tādos hosteļos, lai gan arī šis ceļojums man ir kaut kas neiedomājams un līdz ar to kaut kas pavisam īpašs.

Istabiņā bija dzirdams klusais krācējs, bet man ar ausu aizbāžņiem netraucēja. Gultas blaktis arī nesastapu. Visi mani istabas biedri pazuda pirms plkst.5, bet es piecēlos plkst.7, jo vibro-modinātāju 6.30 nedzirdēju un nejutu, re, cik labi gulēju.

Brokastīs bija baltmaizes bulciņas, sviests, siers, šķiņķis, džems, kafija, tēja. Zviedru galds, tā teikt. Vienkārši un garšīgi.

Plkst.9 biju gatava doties uz pilsētas centru, kopā ar vēl diviem ceļotājiem. Ar meiteni Martinu devāmies uz katedrāli pēc manas svētceļnieka pases, viņai jau tāda bija priekšlaicīgi pasūtīta. Martina dodas ceļā rīt no rīta, bet es jau šodien.

Martina jau ir gājusi Francijas ceļu, ar viņu viegli saprasties un ir interesanti.

Nolemjam abas izpētīt Porto, pirms es eju tālāk. Apmeklējam slaveno staciju, katedrāli, tiekam pāri tiltam, izbraucam ar gaisa vagoniņu, nodegustējam slaveno Portvīnu, pagaršojam tradicionālo konditorejas izstrādājumu.

Vēlāk kopā ejam pēc dzeltenajām bultiņām – Santiago ceļa norādēm, Martina uz alberģi (hostelis), es ārā no Porto uz Vilarinho, 26km.

IMG_2846

Ir karsti, saģērbos arī ne pa sezonai, gari legingi un sporta tops ar garām piedurknēm, bet nepārģērbjos. Sākums ir viegls, priecīga soļoju uz priekšu pa Porto ieliņām, cītīgi sekojot dzeltenajām bultiņām. Piestāju skaistajā baznīciņā un samainu slapjās zeķes, kur esmu – nezinu un cik tālu jāiet arī.

Ir forši.

Pa ceļam supermārkets Lidl, paņēmu jogurtiņu un citas ēdamas lietas, bet pie kases izrādās, ka jogurtu var nopirkt tikai četrpakā, nākas jogurtam atmest ar roku. Sieviete, kura iepirkās pirms manis, pasniedz man tikko nopirkto jogurtiņu no savas četrpakas. Tik sirsnīgi, esmu aizkustināta! Pateicos un turpinu tālāk savu ceļu smaidīga.

IMG_2877

Galvā visādas labas domas. Pa ceļam sveicinu bultiņas kā Aigars lūdza (cilvēks, kurš atklāja man šo ceļu) un ēdu sauli pēc draudzenes Sintijas ieteikumiem.

Pēc kāda padsmitā kilometra sāk nežēlīgi sāpēt kājas un pleci, ir karsti, paliek grūti. Neesmu jau iestaigājusi pārgājiena apavus un 8kg uz pleciem arī nekad iepriekš nav nācies nest. Izdomāju, ka skaistā vietā uztaisīšu kārtīgu pauzi un atpūtīšos. Skaistas vietas pa ceļam nav, jo es eju centrālo ceļu, visai pilsētai cauri. Zīme uz Casa de Laura, kuru ieteica Aigars, atrodas 7km attālumā. Līdz tam domāju atrast to īsto vietu, kur atpūtināt kājas.

Beigās, īsi pirms savas naktsmītnes apsēžos ceļa malā uz apmales un novilkusi apavus ēdu persiku, jo vienkārši vairs nav spēka kājās. Ceļu atsākt ir vēl grūtāk. Es eju, smaids pazūd, bet eju. Domas par rītdienu un atlikušiem 200+km nedod man mieru.

Te nu es esmu – Casa de Laura, gulēšu divguļamā gultā kā princese. Istabā vēl divi vecāki kungi no Holandes, aicināja iet ārā vakariņot, es izvēlējos palikt, negribu nekur iet, man pietika. Es iegāju dušā, izmazgāju drēbes un mierā atskatos uz šodienu.

Tik vien vajag pilnīgai laimei!

This slideshow requires JavaScript.

Nākamā diena

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s