4.dienas pārskats (04.09.2016)

No Ponte de Lima līdz Rubiães

  • Distance – 17km

Nakts bija karsta, bet varēja just svaigu gaisu ieplūstam caur balkonu, patīkami. Pirmo nakti guļu guļammaisā, bet rāvējslēdzēju netaisu ciet, sedzos ar vieglu šallīti. Pie gultas ir skapis, kurā stāv mana soma, sapakota, lai var ātri paķert pirms došanās ārā. Šonakt gulēju labi, kā jau katru nakti, tas laikam tāpēc, ka labi nogurstu. Ausu aizbāžņi ir laba lieta pret troksni, gaisma arī vairāk netraucē.

IMG_3120Pamostos pirms modinātāja ap plkst.4.40. Ceļos augšā un pēc iespējas klusāk, savākusi visas mantas, eju ārā no guļamtelpas. Stāvu zemāk jau notiek rosība, uz trepēm sarullēju savu guļammaisu un salieku somu, ātri iztīru zobus un dodos ceļā.

Ir tā, ka no rīta ir jūtams apdullums un ir autopilots, paeju garām poļu vīriem, kuri kaut ko nesaprotamā angļu valodā prasa, es neko nesaprotu, smaidu un eju tik tālāk. Beigās sapratu, ka vīri meklēja īsto ceļu un mēģināju noskaidrot, vai tas ceļš, pa kuru es tik droši eju ir īstais. Tas, protams, nebija īstais ceļš! Atveru ceļvedi un dodos pareizā virzienā ar bariņu citu ceļotāju.

Mācība man, izpētīt pilsētas karti pirms došanās ceļā.

Man priekšā ir portugāļu grupiņa, kurai nedaudz vēlāk paeju garām. Panāku skaļāko grupu, kādu esmu satikusi ceļā. Portugāļu jaunieši, skautu uniformā, dzied dziesmas un skaļi kaut ko apspriež. Starp viņiem sastopu iepriekšējā dienā satikto meiteni no Vācijas, viņai nav lukturītis, tāpēc viņa priecīgi soļo starp skautiem, kuriem ir galvas-lukturi. Parunājam, pasapņojam par kafiju un ceram, ka pa ceļam esošā kafejnīca būs jau vaļā.

Pulkstens rāda 6.55 un esam sasnieguši pirmo apstāšanās vietu Pescaria, kas paredzēta svētceļniekiem un piedāvā self-service kafijas pagatavošanai, dažāda veida uzkodas un ne tikai. Vieta izskatās perfekti, ļoti moderna un piedāvā visu, kas vajadzīgs ceļotājiem, sākot ar ūdeni un beidzot ar lietusmēteli. Esam nogājuši jau 4.9km, tas nozīmē, ka priekšā vēl kādi 14km. Kalnos vēl neesam kāpuši, tā kā viss vēl ir tikai priekšā. Padzērusi kafiju ar savu proteīna batoniņu, pieklājīgi uzjautāju vācietei vai man viņu pagaidīt, vai arī viņa vēlas tālāk doties viena. Tā kā mums ir atšķirīgs iešanas temps, viņai ir grūti iet man līdzi, tad nu es dodos tālāk viena. Vienai iet ir riktīgi forši, bet sanāk daudz domāt par kāju sāpēm. Ceļš ir ļoti, ļoti skaists, skati ir fantastiski. Šodien nekam nav lielākas nozīmes par ceļu, kuru eju. Šodien pat neko neuzfilmēju un arī bildes man ir tikai trīs pa visu ceļu. Jo grūtāks ceļš, jo, diemžēl, mazāk sanāk izbaudīt apkārtni, pie tā ir pareizi jāpieiet.

Pa ceļam satieku mūku Rafaelu un viņa draugu Oļegu no Polijas, viņi abi sākuši ceļu no Lisabonas, šodien ir viņu 19. diena ceļā. Pārsteidzoši! Ar Oļegu nerunājām, šķiet, ka viņš nepārzina angļu valodu, bet uzreiz redzams, ka kungs ir pieredzējis ceļotājs, palēcienā aizcilpo mums pa priekšu kā ar spārniem. Viņš ir gājis Franču ceļu. Turpretim Rafaelam tā ir pirmā reizi. Pirmais lidojums un pirmā reizi ārpus savas dzimtenes. Rafaels studē teoloģiju un ceļā iet, lai rasti mieru savai dvēselei un prātam, jo tieši pirms mēneša viņam paziņoja, ka viņš, diemžēl, nevarēs kļūt par priesteri. Rafaels dzīvojis klosterī 8 gadus, ar cerību kļūt par priesteri, tagad, kad viņam tāda iespēja ir liegta (iemeslu nestāstīja), viņš nezin, ko iesākt tālāk. Interesanti paklausīties viņa stāstu. Abi nonākam pie viena secinājuma, ka nekas nenotiek tā pat vien, ka tas ir jāpieņem un jāturpina iet tālāk, tā pat kā šajā Camino.

Runājot, esam uzkāpuši kalnā pa akmeņainām taciņām. Man ir vieglāk kāpt augšā, nekā iet lejā. Potītes ir sapampušas un kraukšķ kā sniedziņš ziemā, sāpes ejot ir neciešamas. Nevienam kam prasu nesāp tur, kur man. Esmu pamatīgi satraukta, jo parīt atkal ir 32km jāiet. Vēlāk, kāds vecāks vīrs no Īrijas, pamāca, ka parītdiena neeksistē, lai nemaz daudz nepārdzīvoju. Es savukārt, apsolos darīt visu iespējamo, lai mazinātu tūsku un sāpes.

IMG_3136Tiekam līdz otrajai kafejnīcai, pasūtu kafiju ar pienu un apēdu vakardien nopirkto bulciņu. Atpūtinu kājas un ar Rafaelu dodamies tālāk. Pēc 30 minūtēm esam pilsētā Rubiães un esam paši pirmie alberģī. Ieņemam labākās vietas un izpildām ikdienas rituālu-duša un drēbju mazgāšana. Ieguļos sauļošanās krēslā un rakstu, kājas augšā. Pamazām sanāk arī citi ceļotāji, šeit ir tikai 32 vietas, tāpēc dažus izguldīs uz matračiem. Ir daudz laika paturēt kājas aukstajā ūdenī.

Pēc 40min. snaudas, ejam ar Martinu no Īrijas un Rafaelu vakariņās uz vietējo restorānu. Paņēmām katrs Pilgrim menu, man bija vistas salāti, zupa un tēja/kafija iekļauta cenā. Vistas salāti neizskatās pēc salātiem itin nemaz. Tātad, šķīvja vidū ir rīsi, apkārt – kukurūza, pupiņas, tomāti, salāti, sīpoli, marinēti kāposti, cukīni, burkāni un vista. Zupiņa paliek nemainīga, laikam no ķirbja, vismaz pēc krāsas. Viss garšo lieliski. Vēl ar Rafaelu pasūtījām baltvīnu, mums atnesa veselu karafi, Martins dzer aliņu. Sēžam priecīgi un baudām.

Sarunājām, ja nu kas, sestdien plkst.18 tiekamies Santiago pie katedrāles.

Kamēr sēžam, piebrauc viens ar dzeltenu Porsche kabrioletu, joks aiz joka un pārsmējušies kustam uz naktsmītnes pusi. Pirms tam uztaisījām selfie ar Rafaelu, tā lai vāģis fonā. Tikko apēdu saldējumu, viegls reibums un nogurums, un diena ir izdevusies. Šodienu izbaudīju pa pilno! Rītdien būšu Spānijā!

This slideshow requires JavaScript.

Iepriekšējā diena     Nākamā diena

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s