7.dienas pārskats (07.09.2016)

No Redondela līdz Pontevedra

  • Distance – 31km

Šodien apzinājos, ka kopš vakardienas manī ir kaut kas mainījies attiecībā uz šo ceļu. Nezinu kā to izskaidrot, ir citādāk, iekšā virmo kāda neparasta un ļoti patīkama sajūta.  Es iemīlēju ceļu vakardien, tas man neliekas vairs par grūtu un tas man palicis ļoti nozīmīgs. Mans garīgais ceļš sācies vakardien, tā ir ļoti īpaša sajūta.

Pa nakti plkst.3.40 dzirdēju kā pirmā grupiņa taisās ceļā, man netraucēja, man ir ausu aizbāžņi. Es pamodos plkst.6.00 tā pat kā visi pārējie manā guļamtelpā. Pirmo reizi paēdu brokastis te pat alberģes virtuvē, sagatavojos un startēju plkst.6.30. Starp citu, redzēt sevi sapampušu no rīta, jau ir ierasts.

Pirmais kilometrs ārā no pilsētas nav viegls, kājas ir stīvas un sāpīgas, zāles vēl nav iedarbojušās. Pēc kāda laiciņa jau viegli soļoju savā labākajā tempā, iet daudz ātrāk un vieglāk nekā vakardien. Sāpēm kājās vairs nav lielas nozīmes, esmu tās pieņēmusi kā normu.

Ir skaists rīts, es eju viena, lai gan man nopakaļ soļo grupiņa no Portugāles. Ir tik labi būt ceļā, sekot norādēm un soļot raiti izbaudot agra rīta svaigumu. Nekādu citu pienākumu nav, ne par ko nav jāuztraucas, nekur nav jāsteidzas, jāiet un jāizbauda vienkāršība un brīvības sajūta.

Esmu jau uz meža takas, jāieslēdz lukturītis, naksnīgās takas nav vairs tik biedējošas. Uzejot kalnā, visapkārt mani skauj bieza migla. Tā ir fantastiska! Neko nevar redzēt, tikai ceļu zem kājām. Sajūtu man apkārt eikaliptu mežu, jo gaisā virmo patīkama smarža. Visīstākā aromaterapija! Esmu pārlaimīga, par iespēju ko tādu piedzīvot!

49D2EE95-00DA-4A71-BDA6-58B9EF56255BKāpt lejā ir vieglāk nekā vakar, viss šodien sagādā prieku. Ceļš ir palicis mīļš. Kad sāk palikt nedaudz gaišāks, es jau esmu sasniegusi pirmo apdzīvoto miestu, neilgi pirms tam atrodu kādu interesantu vietiņu sienā, kurā ir atstātas dažnedažādas lietiņas, man arī gribas kaut ko atstāt no sevis. Atceros, ka tajā dienā, kad satiku Rafaelu, mežā atradu skaistu gliemežvāku, to arī atstāju tur pat. Apstājos izbaudīt savi pirmo rīta kafiju ar batoniņu un tad turpinu ceļu. Ceļš ved caur pilsētu Arcade, krustoju masīvu viduslaiku tiltu un soļoju augšupceļā pa pievilcīgām vecpilsētas ieliņām. Tik daudz, ko apbrīnot!

Šeit sāk savu ceļu arī citi, iepriekš nesatikti ceļotāji un tādu ir daudz, jo oficiāli svētceļniekam ir jānoiet vismaz 100 km, lai tas varētu saņemt Compostela – apstiprinājumu par paveikto ceļu, kuru izsniedz Santigo de Compostela.

Ejot, dzirdu pazīstamu valodu, krievu, bet es turpinu ceļu savā tempā, neapstājoties. Apdzenu visus priekšā ejošus ceļotājus un tur pat satieku vīrus no Holandes, ar kuriem iepazinos otrajā dienā. Ir patīkami satikt ceļā pazīstamas sejas. Viņi domājuši, ka es jau krietnu gabalu viņiem priekšā, jo es esot ļoti ātra. Apdzenu arī viņus un krietnu gabalu uz priekšu līkumā pavīd pazīstams siluets – mans Camino draugs Rafaels. Jūs pat nevarat iedomāties, kas tā bija par motivāciju, kura virzīja mani uz priekšu, es lidoju un skrēju lejā no kalna līdz beidzot viņu panācu. Abi priecīgi satikušies turpinām ceļu dubultātrumā, apdzenam visus! Esot kopā spēki dubultojas, gribas panākt arī Martinu, kurš soļo kaut kur priekšā. Runājam par jums, par to, kā atbalst motivē un dod papildus spēku. Atrodoties šeit un esot ceļā, jūtot sāpes, nogurumu, saproti, ka neesi stiprāks par ceļu. Ceļš izaicina dažādos veidos, ne tikai fiziski. Šis izaicinājums paņem spēkus, bet jūsu labie vārdi uzlādē. Man ir liels prieks dalīties savos piedzīvojumos un pārdzīvojumos, un es sirsnīgi pateicos par jūsu atbalstu un labiem vārdiem!

Beidzot panākam arī Martinu un mūsu fantastiskais trijnieks soļo pilsētas virzienā ar trīskāršu spēku. Martins apbrīno manu sparu, cik viegli eju un cik laimīga izskatos. Tas ir brīnums, kas ir noticis pateicoties jums, ceļam, izaicinājumiem, ticībai, un arī nedaudz Ibuprofenam, Fastum gēlam, kompresijas zeķēm un iepriekšējās diena vakariņām. Man vakar uzmetās divas mazas tulznas, lai cik dīvaini tas neliktos, bet es biju priecīga arī par tām. Beidzot bija iespēja izmēģināt Compeed plāksterus. Tulznas pilnībā netraucē!

C4C090E5-2B34-43CF-AD16-030F2CA06D16Esam pie alberģes ap 10.30, šodienas 21km noiets 4h ar vienu kafijas pauzi. Pie mūsu alberģes mūsu ceļi ar Martinu atkal šķiras, Martins rezervējis sev vietiņu citur. Šeit jau rindā pie durvīm sēž kādi 8 cilvēki, pirmās meitenes ir no Redondela alberģes, kuras sāka ceļu ap plkst.4. Durvis būs vaļā plkst.13, līdz tam var atpūsties, apēst gardo persiku un bumbieru, un rakstīt.

Ir plkst.13.00 un durvis alberģī ir vaļā. Es pirmo reizi gulēšu divstāvgultas otrajā stāvā, man nav iebildumu līdz es saprotu, ka ir jākāpj augšā pa trepītēm, ar plikām kājām un pēc atpūtas kājiņas ļoti pietūkušas un atkal kraukšķ kā sniedziņš. Starp citu, par gultas blaktīm, neesmu vēl nevienu redzēju, ceru, ka arī turpmāk neredzēšu. Kā jau minēju, daudzos alberģos, matracis un spilvens ir no īpaša auduma, kuru ir iespējams izmazgāt un dezinficēt, papildus tam, katram tiek iedota vienreizējā gultasveļa.

Kaut kur nozaudēju ķepiņu no zelta auskara, maza neveiksmīte, bet neko nevar padarīt.

Žāvēju matus pie roku žāvētāja, lai gan, iespējams, tas tam arī ir domāts, lai vai kā, baigi labi noderēja. Drēbes samazgātas, kājas iesmērētas, var atpūsties. Rafaels saka, ka spānis Jons (jeb Džons) no Tenerifes, ar kuru iepazināmies Rubiaes alberģī, ir ceļā uz šejieni un, ka varētu kopā aiziet pusdienās. Jons ir klāt, šodien viņam gara diena bijusi, viņš sācis ceļu no Mos pilsētas, kura atrodas pirms Redondela. Jons iepriecina Rafaelu, atnesis viņa aizmirsto cepuri no Rubiaes, teica, ka vakardienas peklē viņam ļoti labi noderējusi. Ceļš vieno!39750EAE-7960-470B-826A-8D0A2EF16B84

Šodien alberģī apmetusies ģimeni ar 2-3 gadus jaunu bērniņu. Nezinu, kā izskaidrot, bet kaut kas viņos ir ļoti īpašs. Ap viņiem virmo miera un harmonijas sajūta. Mazais ir ļoti mierīgs un daudz smaida.

Baigais izsalkums, ejam ar Rafaelu uz veikalu. Kamēr ejam, sajūtam, ka esam tuvu okeānam, pūš dzestrs vējiņš. Veikalā nopērku pilngraudu maizīti un fasētās salātlapas. Man ir siers un vistas šķēlītes no aizvakardienas, kuru pa ceļam iegādājos Lidl vekalā un neesmu paguvusi apēst. Atgriežoties alberģī, ēdu gardas maizītes, bet atstāju vietu arī kārtīgai maltītei.

Ceļvedī rakstīts, ka ir ieteicams apskatīt pilsētas centru, ka tam ir liela nozīme saistībā ar svētceļniekiem. Pašā pilsētas centrā ir ievērojama kapella baroka stilā ar grīdu gliemežvāka formā, kas ir Santjago ceļa simbols un ir uzskatāma par vienu no varenākajām Camino pērlēm.

Es pasnaužu stundiņu un mani sāk mocīt sirdsapziņa, jo es zinu, ka man vajadzētu aiziet līdz centram, bet es nevaru sevi piespiest to izdarīt. Kājas deg liesmās un tām ir nepieciešama totāla atpūta. Centrs atrodas 1.4km attālumā, 20 minūtes turp, tad pastaiga pa pilsētu un vēl tik pat atpakaļ, šobrīd priekš manis tas skan kā minimums 1h garš mocību gājiens.

Es apskatīšu pilsētu rīt no rīta, jo ceļš ved tieši caur vecpilsētas sirdi.

Aizejam te pat pāri ielai vakariņās, Jons izrādās jau ir paēdis un mums nepiebiedrojas. Ēdam omleti ar salātiem un dzeru svaigi spiestu apelsīnu suliņu. Paēduši dodamies atpakaļ un pie miera. Rīt  jāiet 22km līdz nākamajai atpūtas vietai, sāksim plkst.6 kopā ar Rafaelu.

This slideshow requires JavaScript.

Iepriekšējā diena     Nākamā diena

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s