No Caldas de Reis līdz Padrón
- Distance – 19km
Vakar bija garīgo spēku izsīkuma diena. Piezemēšanās, pietuvošanās sev un savam garam. Laikam šai dienai vajadzēja notikt, lai viss piedzīvotais tiktu apstrādāts zemapziņas līmenī. Vakar atstāju zīmi no sevis, ierakstu otrā stāva gultas redelēs, blakus daudzām citām.
Šodien pamodos ap plkst.6 un kā jau parasti 30 minūšu laikā jau bijām ārā kopā ar Rafaelu. Rīts ir ļoti dzestrs, aukstumiņš kož degunā, bet ejot nemaz nav tik auksti, tikai rokas salst, ja būtu cimdi līdzi, labprāt tos uzvilktu. Šodien spēks ir atgriezies un soļojam viegli un ātri. Pusceļā ir arī pirmā kafijas pauze, tur satiekam kādu patīkamu pāri no Austrijas, viņi ir ļoti žiperīgi. Pauzītes laikā pie manis pienāk mazs kaķītis ar slimu actiņu un es viņu pabaroju ar tītara gaļas šķēlītēm. Turpinām ceļu ar dubultātrumu un entuziasmu. Šodien varētu pat noiet vairāk, ir arī iespēja apmesties pilsētā Teo, kura ir tuvāk Santjago un no Padron vēl būtu jānoiet kādi 12km.
Ar Rafaelu nonākam pie secinājuma, ka pateicoties šim ceļam, tagad 19km šķiet niecīgs attālums un šo dienu var uzskatīt par vieglu. Ejot ākstamies, spēlējam futbolu ar kastaņiem un taisam Boomerang kustīgās bildes.
Tuvojoties šodienas galapunktam izdomāju palikt te pat, rīt paliek 24km līdz Santjago, kurus jānoiet līdz plkst.12, jo tad sākas īpaša mise svētceļniekiem.
Pie alberģes jāgaida 2h, lieliska iespēja pagulēt saulītē un parakstīt. Kad atveras durvis, ātri esam iekšā un ieņēmusi savu vietu nr. 5, divstāvgultas pirmajā stāvā, eju dušā. Šeit ir boilers, tas nozīmē, ka kādam nepietiks karstais ūdens, tāpēc esmu ļoti priecīga būt pirmajai un egoistiski tecināt ūdeni. Pēc drēbju izmazgāšanas rituāla, paguļu ar kājām augšā, jo plānoju izstaigāt pilsētiņu.
Eju apskatīt Monte Santiaguiño, leģendas vēsta, ka tieši šeit Sv.Jēkabs (Santiago) sludināja Kristus mācību, stāvot uz akmeņu grēdas. Protams, šī īpašā vieta nav sasniedzama bez grūtībām, jāiet kalnā pa akmens pakāpieniem, kuri šķiet nekad nebeigsies, bet es veiksmīgi nokļūstu galā neskatoties uz to, ka atpakaļ ceļš ir jāmēro pa to pašu ceļu. Te is skaisti, neviena nav un es varu netraucēti pabūt viens pret vienu ar savām domām. Pateicoties par katru ceļā pavadīto dienu un pieredzi, ko tas man ir devis, lēnītēm virzos atpakaļ uz pilsētas centru. Lejupceļš man galīgi nepatīk, celis dod signālus ar katru pakāpienu. Nokāpjot lejā uz ielas ieraugu Martinu, priecīgi apskaujamies un apjautājamies par labsajūtu. Martins ir sagatavojis man mazu dzimšanas dienas dāvaniņu, ja gadījumā mēs nesatiekamies Santjago. Ieliek man rokā mīlīgu pūcīti svētceļnieku. Jūtos neizsakāmi pateicīga par viņa sirsnību! Es ļoti ceru, ka mēs vēl satiksimies.
Es eju meklēt veikalu, pie kādas kafejnīcas pieeju pie sievietes un prasu, kur ir “supermarket, merkado”, viņa spāņu valodā prasa vai es esmu pilgrim no alberģes pie tilta, es saku, ka esmu: “Si, si, pilgrim, Santiago”, uz ko viņa atbild: “Mañana [manjana], 5 o’clock breakfast aquí [aki], than Santiago”. Nezinu vai gribēšu brokastot tik agri, bet pats piedāvājums ir nepārprotami lielisks. Veikalā nopērku auksto kafiju un pilngraudu maizīti, jo man vēl ir vakardien nopirktās tītara gaļas šķēlītes, Mozzarella sieriņš, salāti un tuncis. Izejot no veikala redzu galīgi pārgurušu puisi ar gigantisku mugursomu. Apjautājos par viņa pašsajūtu un noskaidroju standarta pamatinformāciju – viņš ir no Vācijas, sācis ceļu Porto, šodien paliek šajā pilsētā, nāk no Caldas de Reis, nes pārāk smagu somu un nevar sagaidīt beigas. Novēlu labu dienu un lielisku finišu, dodos alberģes virzienā, dzerot pasakaino, auksto espresso.
Alberģī pagatavoju savas pusdienas un paēdusi dodos pasēdēt pie katedrāles. Šeit paveras satriecošs skats un top pašīši (selfie). Mirklīti pasēžu un izbaudi mirkli, klusībā pateicoties par visu, kas man ir.
Te, no augšas redzu to puisi ar smago somu lēnītēm soļojot uz priekšu. Neilgi pēc tam, viņš jau ir augšā pie katedrāles. Sasveicinos vēlreiz un piedāvāju viņu sabildēt gan uz katedrāles fona, gan arī uz pilsētas. Diemžēl, neilgi pēc tam, kad viņš pasaka savu vārdu, es jau esmu to aizmirsusi. Kā jau minēju, mēs visi, kas ceļā, esam saistīti, mums ir daudz par ko runāt pat ja esam satikušies pāris minūtes atpakaļ. Parunājamies par tuvākās dienas plāniem, sāpēm kājās, neērtiem apaviem, naktsmītnēm un smagām somām. Es pamēģināju pacelt viņa mugursomu un uzreiz saprotu, cik smagi viņam ir bijušas šīs dienas un kāpēc viņš grib, lai tas viss ātri beidzas. Viņa somā ir telts, guļammaiss un vēl viņš nes zābakus, jo tie bija tik neērti, ka viņam nācās nopirkt New Balance botes, ar kurām turpināt ceļu. Mana soma, salīdzinot ar viņējo, ir kādas 2 reizes vieglāka, ja ne vairāk, tā kā viņam noteikti ir visi 20kg uz pleciem.
Vakarā pirms gulētiešanas izejam ar Rafaelu pasēdēt kafejnīcā, kurā Sangria ir beigusies un neko citu spāņu valodā pasūtīt nemāku, lai iet café con leche y hielo (kafija ar pienu un ledu). Beidzu dienu ar baznīcas apmeklējumu un saldējumu.
Neticami, ka rīt jau būšu Santjago!
UZBUR GARŠU 