No Santiago de Compostela līdz Finisterre

Pa nakti dzirdēju ceļotājus taisāmies un biju patīkami atvieglota, jo es vēl drīkstēju palikt savā gultiņā un baudīt miedziņu. Pamodos īsi pirms modinātāja. Vēl miegainām acīm sāku lasīt sasūtītos dzimšanas dienas novēlējumus. Asaras bira no laimes par tiem skaistajiem vārdiem. Katra cilvēka apsveikums to prieku vairoja. Pamazām sāku rosīties, šodien es sapucējos cik vien varēju, iepūtu arī Irīnas dāvinātās Chanel smaržiņas, kā solīju, īpaši šajā dienā. Vēl man tika iedota līdzi dāvaniņa, kuru drīkstu atvērt šodien, izdomāju to darīt pie kādā īpašā vietā.

Paēdusi brokastis un uz atvadām vēlot Rafaelam visu to gaišāko, dodos uz autoostu. Biļete rokā un ar aizrautību gaidu, kad beidzot mans ceļš uz pasaules malu būs sācies. Finisterre ir galējais Camino punkts, šeit pat ir stabiņš ar 0.0km atzīmi. Parasti to iet ar kājām, arī es tā darītu, ja vien tas ceļš neaizņemtu trīs dienas. Šajā vietā ir daudz visādu tradīciju saistībā ar Santjago ceļu, šeit dedzina drēbes, atstāj zābakus un vēl dara citas neparastas lietas. Viena no tradīcijām ir akmens atstāšana. Es paņēmu no mājām akmeni, kuru nesu kā savas pagātnes smagumu visu ceļu no Porto līdz Santjago, lai šodien to iesviestu okeānā līdz ar visu, ko gribu palaist vaļā nebūtībā. Jebkura rīcība ir tik nozīmīga, cik nozīmīgu tu pats to padari.

Ceļš uz Finisterri ved cauri miglas mākoņiem, izskatās creepy (biedējoši), bet es apsolos sev, ka šodien mana diena būs lieliska neskatoties ne uz ko. Ceļā ik pa brīdim uzspīd saule, tad atkal viss ir drūms un apmācies. Okeāns ir nemierīgs. Pēc 2h brauciena esmu galā un dodos uz iepriekš rezervēto hosteli atstāt somu. Te mani sagaida ļoti patīkams kungs vārdā Diego Martinez, kurš angļu valodā nerunā, bet mēs labi saprotamies, jo mūsu valodu zināšanas ir vienā līmenī, es zinu dažus vārdus spāņu valodā un viņš dažus anglu. Diego man izrāda visas telpas un ieņēmusi 8. vietiņu ar skatu uz pludmali, eju meklēt pasaules malu.

Ceļš ved kalnā, bet kad uz pleciem nav nekāda smaguma 2.2km šķiet tīrais nieks. Pa ceļam satieku daudz smaidīgu ceļotāju. Nonākusi galā manā acu priekšā paveras satriecošs skats uz trakojošo Atlantijas okeānu. Atrodu savu perfekto vietu, kur pasēdēt un pilnīgi iegrimt okeāna burvībā. Uz mirkli laiks ir apstājies. Es esmu neizsakāmi laimīga un ne jau tāpēc, ka esmu šeit, vai tāpēc, ka aizgāju līdz Santjago, tās ir tikai mazas piedevas pie jau esošās laimes un pilnības, vienkārši dažreiz aizmirstās, ka laime ir jau mūsos iekšā un to ir tikai ik pa laikam jāizkustina. Vēlāk arī mans akmens tiek palaists lejā, okeāna dibenā.

Izdzeru kafiju ar mazu kēksiņu un dodos atpakaļ uz alberģi, lai nedaudz uzlādētu telefonu un dotos uz Finisterres mežonīgo (neskarto) pludmali. Laiks ir ideāls, spīd saule un ir skaidras debesis, beidzot ir pienākusi tā diena, kad varu mierīgi atlaist smiltiņās, klausoties okeāna skaņās. Šeit es salasu pilnu sauju skaistu gliemežvāku. Un dodoties prom iepazīstos ar Lukasu no Meksikas, kurš ir gājis vairāk nekā 1000km un vēl nedomā apstāties. Lukass man atgādina hipiju, iespējams viņš bija smēķējis zālīti. Viņš manī rāda nemiera sajūtu. Sarunājam satikties saulrietā, lai gan zinu, ka tā ir tomēr mūsu pēdējā tikšanās. Viņš vēl pāris reizes apstājās un atskatās uz manu pusi, kārtējo reizi pārliecinot mani par to, ka es noteikti negribētu viņu vēlreiz satikt. Tā ir, iekšējā balss ir jāklausa, kas zin, kas viņam bija padomā. Gar ceļu uz hosteli ir kazeņu krūmi, var panašķoties.

Šodien man būs īpašas svētku vakariņas! Diego rekomendē iet uz viņaprāt labāko restorānu, kurā pasniedz vietējās zivtiņas un īpašnieki esot viņa ģimenes draugi. Pēc stundiņas esmu jau gatava savai maltītei. Diego ir jāaizved divas spāņu meitenes līdz Finisterres malai, es dodos līdzi, jo viņš solīja uz restorānu mani aizvest pats. Galā, kad meitenes aiziet, Diego mani aizved vēl augstāk kalnā, sakot, ka šis ir speciāli priekš manis. Vēl jo vairāk, atklāju, ka man ir dzimšanas diena šodien. Skats ir pasakains un Diego uzņem pāris bildes priekš manis. Sajūta ir lieliska! Vēlāk mēs nobraucam nedaudz zemāk un mašīnā sagaidām saulrietu. Sākumā esmu satraukta par viņa rūpēm, bet vēlāk es pilnīgi atbrīvojos. Mēs runājam stundu, cik nu var parunāt. Noskaidroju, ka viņš strādā tikai vasaras sezonā, jo ziemā šeit ir pilnīgs klusums un nākas iztikt ar to, ko nopelna pa sezonu.

Vēlāk viņš mani aizved uz solīto restorānu, sarunā man ēdienu, atvēla greznu galdu un uzsauc vīna glāzi. Sēžot vienai restorānā, baudot gardo ēdienu, man paliek pirmo reizi vientuļi un nu esmu gatava atgriezties mājās.

This slideshow requires JavaScript.

Iepriekšējā diena