Mans stāsts

Buen Camino (tulkojumā – laimīgu ceļu)!

Ja kāds man būtu teicis, ka es, viena pati, ar smagu mugursomu, došos uz Portugāli, lai ietu vairāku simtu kilometru pārgājienā līdz kādai katedrālei Spānijas pilsētiņā, es nekad tam nebūtu noticējusi.

Ir dzirdēts, ka cilvēki pat iet ceļā, lai notievētu, bet lai arī kāds bija sākotnējais iemesls, kāpēc doties ceļā, bieži vien gājējs iegūst pavisam ko citu, nekā prāts pirms tam ir spējis izdomāt. Lielākoties gan ceļā dodas cilvēki, kuri ir kaut kādos sevis meklējumos, jo ir jābūt patiešām kaut kam, lai izvēlētos pavadīt savu brīvo laiku mērojot simtiem kilometru garo ceļu ar smagu mugursomu plecos. Ceļš maina un atklāj, tas ļauj pietuvoties savai patiesajai būtībai.

Es pati par šo ceļu uzzināju vien pāris mēnešus pirms došanās tajā. Lēmums bija ļoti spontāns. Tajā dzīves posmā es patiešām biju sevis meklējumos, es piedzīvoju sāpīgu šķiršanos no kāda man svarīga cilvēka un ļoti ilgi nevarēju atrast sirdsmieru. Es mētājos no viena semināra uz otru, apmeklēju dažādus pasākumus, tikos ar dažādiem cilvēkiem, es ilgojos pēc miera, pēc iespējas būt vienatnē ar sevi un nejust rūgtumu, es gribēju aizbēgt no tām sajūtām, kuras mani nospieda. Tad vienu dienu sociālajos tīklos parādījās pasākums – stāstu vakars par Sv.Jēkaba ceļu. Man nebija ne jausmas, kas tas ir, bet es aizgāju paklausīties.

Kad pirmā dalībniece prezentēja savu 30 dienu garo pieredzi Francijas Santjago ceļā, kaut kas manī sakustējās. Viņa staroja no laimes, stāstot savus stāstus, es varēju just kā viņas pozitīvās enerģijas vibrācijas uzlādē visus klātesošos. Tai dienā pasākumā bija vairāki cilvēki, kuri bija šo ceļu jau gājuši un viņiem bija neredzama saikne vienam ar otru, pilnīgi sveši cilvēki, kuri ir piedzīvojuši šo ceļu, kaut kāda ziņā ir kļuvuši saistīti un to varēja just, atrodoties vienā telpā kopā ar viņiem. Es gribēju sajust to pašu, es gribēju to pozitīvās enerģijas lādiņu. Zinot, to ka 30 dienu atvaļinājumu man neviens neļaus paņemt, nācās šo sapni atlikt tai pašā mirklī. Es zināju, ka es to noteikti izdarīšu, bet nezināju kad.

Tad pienāca otra dalībnieka kārta, kurš arī prezentēja savu Santjago stāstu, bet šoreiz atklājās, ka eksistē vēl citi Santjago ceļi un šis stāsts bija kā reiz par Portugāles ceļu, kuru iespējams noiet 2 nedēļu laikā. Tai brīdī es zināju, kas man ir jādara. Tai pat vakarā nopirku biļetes un aiz satraukuma nevarēju pagulēt. Ir vērts pieminēt, ka nekad iepriekš neesmu ceļojusi viena, neesmu gājusi pārgājienā ar smagu mugursomu, neesmu dzirdējusi par Santjago.

Tad sākās satraukuma pilns gaidīšanas laiks, kurā bija daudz kas darāms. Man nebija ne zābaku, ne mugursomas, ne guļammaisa, ne arī saprašanas par to, kā tam visam sagatavoties. Pateicoties stāstu vakara rīkotajiem, man parādījās jauni paziņas, kuri man palīdzēja pienācīgi sagatavoties ceļam, par ko esmu ļoti viņiem pateicīga. Tiku arī kādā pārgājienā pa Latviju, kur iepazinos ar citiem aktīviem cilvēkiem.

Draugi skatījās uz mani ar izbrīnu un nesapratni, dažiem šķita, ka esmu sajukusi prātā. Mamma neticēja līdz pēdējam, domāja, ka es jokojos.

Divas dienas pirms ceļa es apaukstējos un gulēju mājās ar temperatūru 38, cerot, ka izlidošanas dienā, man paliks labāk. Labāk man tiešām palika, lai gan brīžiem nevarēja saprast vai man ir augsta temperatūra vai ārā ir karsti.

2016.gada 31. augusta naktī ielidoju Porto un tur arī sākās manas dzīves īpašais ceļojums – mans ceļš uz Santjago.

1.dienas pārskats

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s