No Calenzanas līdz Refuge d’Ortu di u Piobbu
- Distance – 12km
- Kāpums – 1550m
- Kritums – 235m
- Laiks – 7h (mūsu laiks 5.5h)
Nakts bija karsta, gulēju bez guļammaisa un tik un tā bija karsti. Modinātājs nozvanīja plkst.4, bija diezgan tumšs, tikai mēness spīdēja, bet ja jau bijām pamodušies, bija jāceļas. Neilgi pēc mums arī citi sāka celties augšā. Brokastis gatavojām virtuvē, auzu pārslu putru ar aprikožu ievārījumu un kafija. Krāmēšanās aizņēma daudz laika, jo sākumā vajadzēja piepildīt ūdens plaušu, kas liekama somā un tikai tad pakoties, 2.5l klāt pie jau tā smagas somas. No kempinga izgājām plkst.6, laikapstākļi ļoti piemēroti, ir silti un pūš patīkams vējiņš. Izgājām cauri ciematam un tik prom pa taku, nebeidzamais augšupceļš. Sākums nešķiet traģisks, sāp tikai pleci, bet kopumā nav traki. Eju ļoti lēnu, jo sirds dauzās kā traka, vairāki ceļotāji paskrien mums garām. Neesam daudz, biju iedomājusies, ka būs daudz vairāk cilvēku. Daži nāk arī pretī, jo GR20 var iet arī otrā virzienā.
Pa ceļam aug vīģu koks, dimžēl, neviena vīģe nebija gatava, bet gar taku pilns ar kazenēm, var pamieloties. Skati ir apbrīnojami, gribas bildēt visu laiku. Ļoti skaisti! Eju un smaidu! Viss tik forši. Ļoti ātri tiekam augstu, augstu, un Calenzana tik lejā kaut kur pazūd, bet mēs tik kāpjam augstāk un augstāk un pat kad šķiet, ka augstāk nav kur, ceļš ved vēl augstāk. Laiciņš ļoti patīkams. Ejam gan pa akmeņainās takām, gan caur takām ar priežu kokiem.
Ap plkst. 9 esam Bocca a u Saltu 1250m, esam pusceļā, noieti 6km, vēl tik pat priekšā. Ieturam mazu pauzīti, apēdam maizīti un turpinām ceļu. Ceļvedī izskatās, ka otra puse ceļa nebūs tik stāva, bet nevar pieņemt, ka būs viegla, jo ja pirmos 6km nogājām 3h, tad nākamie 6km jānoiet 4h (ceļvedī rakstīts, ka viss ceļš aizņem 7h). Aizdomīgi vairāk laika vajag lēzenākam ceļam. Vēlāk saprotu kāpēc, šeit sākas klinšu ceļi, vietām taka pazūd ir tikai apzīmējums uz kuru jātiek kā vien vēlies – klinšu kāpšana. Netiek uz priekšu tik ātri cik gribētos. Vienā posmā pat bija ķēdes, kuras pat ļoti noderēja gan noiet gar malu, gan arī nokāpt lejā.
Šķiet, ka pleci ir pieraduši pie smaguma, jo soma vairs nešķiet tik traki smaga, bet paliek karsti. Pēc 2h gājiena, ieraugām mūsu šīs dienas galapunktu, kurš atrodas tieši mums priekšā, vienīgi starp mums un mājiņu ir ieleja. Tā nu mēs tās stundas ejam apkārt ielejai. Ap plkst.11.30 esam galā. Šeit mūs sagaida zirgi. Dzeramais kalna avota ūdens atrodas 200m no mājiņas. Uzceļam telti, ieejam aukstā dušā un izmazgājam drēbes.
Visa diena priekšā, pat nezinu, ko iesākt ar tik daudz brīva laika. Ejam dzert tēju un ieēst maizīti, ekspedīciju ēdiens būs vēlāk. Pie piknika galda piebiedrojas vīrietis ar diviem bērniem (vecumā ap 7-8 gadi). Viņi tieši ēda tādu pašu ekspedīciju ēdienu, kāds man ir līdzi. Tā kā vīrietis runāja ar bērniem angliski, nolēmu iesākt sarunu. Uzjautāju, ko viņš domā par šo ēdienu, un viņš atbildēja, ka tas ir lielisks, ka esot mēģinājis daudzus un ka šis ir īpaši labs, puisītis apstiprināja. Cik labi!
Aizgāju līdz klinšmalai, pasauļojos, pakaifoju, sabildējos un gāju meklēt vēsāku vietiņu. Nekur nav ēnas, teltī karsti, bet sauļoties negribas. Eju uz mājiņu, tur vēsi un patīkamu. Sēžu un rakstu. Ak jā, te nav zonas, nav internets! Plkst.17 sāk gribēties ēst, jāsāk gatavot. Es izvēlos liellopu gaļas sautējumu ar kartupeļiem, Andris rīsus ar vistu. Uzvārām ūdeni, ielejam pakā, izmaisām, aiztaisām paku un pēc 10min. jau var ēst. Ļoti labs variants pārgājienā- ātri, viegli, garšīgi, veselīgi un ekonomiski. Iesaku Summit To Eat, sūtīju caur viņu mājaslapu. Man garšoja gan sautējums, gan Andra rīsi. Mēs pielējām nedaudz vairāk ūdens nekā bija nepieciešams, jo gribējās šķidrumiņu un tik un tā bija ļoti laba garša.
Plkst.18 jau ielienam teltī, bet ir diezgan karsti, paguļam tā pat, tad aizeju vēl vienu reizīti aukstā dušā un tad jau dodos pie miera.
UZBUR GARŠU 