No Refuge d’Ortu di u Piobbu līdz Refuge de Carozzu
- Distance – 8km
- Kāpums – 750m
- Kritums – 1050m
- Laiks – 6.5h (mūsu laiks 6.5h)
Modinātājs nozvanīja plkst.4.30, bet es piecēlos desmit minūtes vēlāk. Pirmais, par ko nodomāju atverot acis, ir kājas. Pēc vakardienas gājiena kājas ir kārtība. Muskuļi nesāp, tikai pēda jūtīga, uzliku Compeed plāksteri un uzreiz palika labāk. Šodien ceļā gaidāma dažādība, sākumā kādas 3h iesim augšupceļā, tad gar klinšu malām augšā un lejā ap 1.5h, un beigu 2h posms ir stāvs lejupceļš.
Ārā spīd mēnestiņš un ir vēsīgi, kafiju dzeram jakās. Citi ceļotāji arī jau rosās. Iztīru zobus un dodos uz mājiņu sildīt ūdeni kafijai. Andris tikmēr liek kopā telti. Vēlāk vāru putru uz mūsu degļa, jo mājiņā nav maza katliņa un arī gribas izmēģināt mūsējo. Putra bija īpaši garda. Īsi pēc brokastīm devāmies ceļā, plkst.6.30.
Ceļš kalnā, cauri bērzu birzi, iet labi, viegli. Saulīte vēl nav uzlekusi un ir patīkams vēsums, jo ceļā vienmēr ir karsti. Tā mēs atkal ejam kalnā, šoreiz ceļš nav tik stāvs, bet tas ir klinšu ceļš, takas gandrīz nav, ir zīmes uz kurām jāvirzās kā vien pats iedomājies. Priekš manis tas ir grūts kāpiens, līdz ar to netieku tik ātri uz priekšu kā gribētos. Andris iet labu gabalu pa priekšu, ka pat neredz. Vienā stāvā kāpienā, Andris kā īsts džentlmenis, uznācis augšā, noņem savu somu, nonāk lejā un paņem no manis somu un uznes to augšā manā vietā. Bez somas iet daudz raitāk. Un tā mēs uzejam 1950m augstumā, kur, starp citu, bija zona un 4G. Tad atkal nokāpām zemāk un atkal uzkāpām augstāk.
Ceļš pārsteidz, vienmēr jādomā kur likt kāja un jāseko līdzi zīmēm. Vienā vietā pat apmaldījos, un Dievs zin kā tas varētu beigties, ja neatgrieztos atpakaļ pārbaudīt vai gadījumā nepalaidu kādu zīmi garām, es taču biju gatava iet lejā gar klints malu. Bail pat iedomāties.
Pirms kāpiena lejā, nolemjam uztaisīt pauzi un paēst. Un tad ir tikai ceļš uz leju, pa akmeņu virsmu, kura slīd. Saule karsē, ceļi jūtīgi, lielie kāju pirksti atduras pret zābaka purngalu, visu laiku slīd, nav patīkamas sajūtas. Ceļš šķiet nebeidzams. Andris jau sākumā pazūd tālēs, tāpēc visu posmu noeju vienītī un labi vien ir. Starp citu, šeit nav sajūtas, ka visi esam uz kopīga ceļa, bet tas noteikti tāpēc, ka neprotu franču valodu un nevaru ne ar vienu komunicēt, francūži runājās tikai ar savējiem un līdz šim arī naktsmītnes sargi angliski nerunāja. Pārsvarā ceļā ir francūži, bet ir dzirdēta arī spāņu, vācu un angļu valodas. Parunāt sanāca tikai ar vīrieti ar diviem bērniem un viņš atstāja ļoti labu iespaidu par sevi.
Plkst.13 esmu galapunktā, ceļš man aizņēma 6.5h, tieši tik cik apgalvoja ceļvedis. Kad ierados galamērķī, Andris jau lika kopā telti, guļam skudrupūznī, bet vienalga. Kopā ar Andri secinājām, ka šodien bija krietni grūtāk nekā vakar. Un abiem nepatika slīdošo akmeņu ceļš.
Uzreiz pēc telts uzcelšanas, sasvīduši un pārguruši, atlaidāmies uz 2h, jo dušas telpa bija slēgta un iet kaut kur jautāt man negribējās. Vēlāk aizgājām izmazgāt drēbes izlietnē un pa to laiku atvēra dušas un mēs pirmie tikām nomazgāties. Dušas ļoti līdzīgas iepriekšējām, tik pat atsvaidzinošs ūdentiņš.
Pēc dušas aizgājām uz mājiņu maksāt par telts vietu, noskaidrot, kur ir dzeramais ūdens un paskatīties, ko tur piedāvā. Beidzot šeit darbinieks runā angliski un visu var viegli noskaidrot. Samaksājuši par telts vietu, pasēžam terasē. Ir daudz laika atpūtai un tā ir nepieciešama. Parakstīju, palasīju ceļvedi, pastaipījos, pamasēju kājas un sprandu.
Ap plkst.18, ēdam pastu ar lasi un brokoļiem, garšo tiešām lieliski un ir ļoti sātīgi. Ap to laiku atnāk arī tēvs ar bērniem, baigie malači, tiešām forši! Ceļotāji turpina nākt, ir pat viena poļu grupa. Mēs ejam apgaitā un atrodam platformu helikopteriem, kāpt virsū, protams, nevarēja, bet šis aizliegums Andri neapstādināja. Ap plkst.21 jau čučēt.
UZBUR GARŠU 