No Haute Asco līdz Refuge di Ciottulu di I Mori
- Distance – 27km
- Kāpums – 2471m
- Kritums – 1060m
- Laiks – 11h
Līdz ar modinātāju plkst.4.30 cēlāmies augšā. Kāju muskuļi, protams, sāp. Sapakoju somu un gāju uz virtuvi gatavot brokastis. Šorīt brokastīs maizē iecepta ola, ļoti ekskluzīvi. Paēduši dodamies ārā, plkst. 6.00, pametot civilizāciju paņemam Snickers batoniņus no automāta.
Sākums ir skaists, ejam cauri priežu takai, gaiss svaigs un atsvaidzinošs. Muskuļi iesildīti un vairs nesāp. Esmu priecīga, izbaudu. Ejam gar upi, ik pa laikam ir strautiņi, mazi ūdenskritumi, ļoti skaisti!
Protams, ka nav viegli arī šodien. Dažās vietās ir arī ķēdes, vieglākai kāpšanai. Visu laiku ir stāvs ceļš uz augšu, traki grūti, augšā vēl saglabājies sniegs. Eju un eju, nebeidzamo ceļu uz augšu, maziem solīšiem, stiepju savu smagumu uz muguras. Uzejot augšā mums ir pusdienu pauze, maizītes ar tunci tomātu mērcē. Paēduši atkal ejam tālāk, bet tā kā es beidzot uzķēru zonu un 4G, es kavējos, liekot savus stāstus. Interesanti, ka zona nav ne pašā augšā, ne arī apmešanās vietās, bet gan kaut kur starp, uz kādas klints malas kā šodien.
Lejupceļš šodien bija labs, jo nebija karsti. Man patika viss šis posms, mežonīgi grūts, skarbs uz kājām, bet daudzveidīgs, interesants, fantastiski skaists. Šodien divas reizes traki pārbijos, vienu reizi paslīdot uz akmens tā, ka varētu traki noripot lejā. Otrajā reizē kritu panikā un nodomāju, ka šodien mirsim – ejam lejā kopā ar Andri, klusums, tikai putni čivina un pēkšņi nenormāls troksnis mums aiz muguras, kur kalni, pirmais, kas iešāvās prātā ir, ka kalns ir sašķēlies un nu mums pāri kritīs akmeņu lavīna. Nopietni! Es tā sabijos! Ja kādreiz kalni sašķelsies un kritīs kā tāda lavīna, tas notiks noteikti ar tieši šādu skaņu. Patiesībā tieši virs tā kalna nolidoja franču super ātrā militārā lidmašīnas. Šāda briesmu skaņa beigu daļa (klikšķini uz saiti). Man pat šobrīd zosāda, kad klausos.
Ejot lejā noejam garām upītei, kurā labprāt nopeldētos pēc iekārtošanās naktsmājās. Nonākot lejā, esam atnākuši uz šīs dienas iespējamo galapunktu. Baigais prieks un tā, bet Andris saka, ka jāiet uz nākošo mājiņu, 4h attālumā, tā mēs noiesim gandrīz pusi no rītdienas posma un varēsim noiet arī nākamo, tādējādi atgūt vienu iekavēto dienu. Izklausās izdarāms. Sagurums ir nenormāls, kājas sāp, bet es piekrītu. Mazu brītiņu paguļu ar plikām pēdiņām uz augšu, ieēdu persiku, nomainu zeķes un esmu gatava doties. Neesam vienīgie, daudzi iet tālāk.
Ejam vēl zemāk un pēc 15min. uzejam virsū kādai ēkai, ar teltīm un visu ko citu. Atkal baigais prieks, domājam vai palikt te pat, jo nākamā naktsmītne ir kalna augšā, kas ir neiespējamā misija pēc šīs dienas gājiena, bet.. Šī mājiņa nav oficiāla GR20 refuge, turklāt tik tikko mums aiziet garām mūsu rīta ceļabiedri, un ir skaidrs, ka ejam tālāk.
Sākuma posms ir daudzsološs, ejam gar priedēm, nogāzties kokiem, ir augšupceļš, bet nav stāvs un es varu uzņemt tempiņu. Ļoti forši, bet es zinu, ka galamērķis ir augstu kalnā un kaut kad būs tajā kalnā jākāpj. Kaut kur tālu nodārdēja pērkons, ir diezgan baisi, jo salasījos, ka zibeņi šeit arī ir brutāli un ir vismaz viens cilvēks, kurš ir gājis bojā GR20 zibeņa dēļ.
Kaut kad pēc 1.5h parādās ilgi gaidītais posms kalnā. Pa ceļam man beidzas ūdens un nu ir jāmēģina sevi uzmundrināt, jo viss šķiet tik ļoti slikti un ceļš ir tik tāls un īsti nav zināms cik tālu ir naktsmītnes no virsotnes, kājas dūc, ir karsti. Solis, solis, tā es tieku uz priekšu, viss prieks pazuda un aizmirsās cik ļoti man sākumā patika šī diena. Kaut kur vēl uzsmidzināja lietus. Ar kaut kādiem pārdabiskie spēkiem, tiku augšā, bet šeit vēl mājiņu neredz un tas ir traģiski, redzu ceļotāju tālumā un saprotu, ka man tas ceļš vēl ejams un tas traki, bet cerība ir, ka tur aiz kalna ir ilgi gaidītās naktsmājas. Un tā arī bija, tiku augšā, un lejā bija mājiņa. Kaut kur arī parādījās enerģija un taisnajā posmā pat paskrēju.
Kāds prieks bija beidzot noslēgt šito 11h pārgājienu pāri divām virsotnēm. Ir jau plkst.17 un mēs ātri atrodam vietu teltij, tad ejam dzert ūdeni un maksāt. Šeit ir vēsi, bet dušā jāiet ļoti aukstā, bet ir labi. Vēlāk pagatavojam vakariņas, paēdam un ātri vien dodamies pie miera. Andris jau plkst.20, bet man vēl bija jāraksta. Gulēsim kā bērni, cerams, ka traki nenosalsim.
UZBUR GARŠU 