GR20 bija jau manā ceļojumu sarakstā kopš pagājušā gada, kad meklēju kārtējo atvaļinājuma galamērķi. Toreiz vēl man nebija ne jausmas, kas ir pārgājiens kalnos, jo Santjago ceļš tomēr bija pavisam kas cits.

GR20 palika otrajā plānā tieši tādēļ, ka esot grūtākais ceļš un ir nepieciešama pieredze tāda veida pārgājienos. Ņemot vērā savu bēdīgo pieredzi Santjago ceļā un to, ka neesmu gājusi kalnu pārgājienos, GR20 tika atlikts uz vēlāku laiku un tika dota priekšroka Šveices kalniem.

Ar atvaļinājuma plānošanu parasti nodarbojos es un šogad man nebija iedvesmas. Es nezināju kurp doties. Tuvojās vasara un man nebija ne jausmas, kur es pavadīšu savu atvaļinājumu. GR20 atnāca pats par sevi un tiklīdz mēs vienojāmies par galamērķi, ātri vien viss arī izplānojās. Es atradu visizdevīgāko piedāvājumu biļetēm, Andris sagādāja ceļvedi un viss bija it kā skaidrs.

GR20 bija izvēlēts tādēļ, ka es iemīlēju kalnus, es zināju, ka šogad gribu atkal būt kalnos, ka arī vēlējos pārbaudīt savus spēkus un šis maršruts bija skaistāko maršrutu topā.

Biļetes bija nopirktas 25. maijā un palika trīs mēneši līdz atvaļinājumam. Bija jāsāk uztraukties. Īpaši satraucos par savu fizisko formu, vai spēšu noiet visgrūtāko pārgājiena ceļu Eiropā? Pēc pieredzes Šveicē, tā kalnā kāpšana nav kaut kas viegli paveicams, ne man, ne ar 10kg smagu somu. Tad arī sākās mana sagatavošanās GR20 ceļam. Āra treniņi vienu reizi nedēļā, pastaigas uz StairMaster trīs reizes nedēļā, staipīšanās, masāžas.

Lai arī kā es būtu gatavojusies, ceļš man bija grūts ne tikai fiziski. Tas bija īsts pārbaudījums, bija smagi, bija grūti. Arī savstarpējās attiecības tika pārbaudītas uz izturību, mēs pamatīgi nogurām ne tikai no ceļa, bet arī viens no otra. GR20 izsūca spēkus un tai pašā laikā iemācīja nepadoties, izturēt un turpināt iet uz priekšu.

Tikšana līdz sākumpunktam