No Argentière līdz Trient
- Distance – 12km
- Laiks – 6h
Pamodāmies līdz ar baznīcas zvaniem plkst.7. Ir mitrs gaiss, bet lietus nelīst un debesis skaidrojas. Andris nosalis, jo viņš, rūpējoties par mani, atdeva man savu silto guļammaisu un pats gulēja manā, to kuru pirku priekš Santjago ceļa, vasaras. Kamēr es pārģērbjos un salieku somu, Andris vāra rīta kafiju un brokastu putru. Paēduši dodamies 2.dienas piedzīvojumā.
Šodien jātiek uz Trient ciematu, Šveicē. Diena solās būt grūtāka par iepriekšējo un jau pirmajā posmā to arī izjūtam. Jāiet visu laiku kalnā pa akmeņainām meža takām.
Pēc 2h gājiena, tiekam ārā no meža un mums paveras skats uz milzīgu kalnu, kurā mums ir jātiek augšā. Šeit paņemam kafijas un WiFi pauzīti. Šajā punktā ir pacēlājs ar kuru var uzbraukt augšā, bet mēs izvēlamies iet ar kājām.
Traki grūti man ejot kalnā, ik pa brīdim jāapstājas, lai atgūtu normālu sirds ritmu. Ar lielām grūtībām uzkāpjot kalnā, tieku līdz otrajam pacēlājam, kur mums atkal ir iespēja uzbraukt augšā. Spēcīgie iet ar kājām, nodomāju es, iekšēji raudam. Šeit ceļi sadalās, viens ir ļoti stāvs, bet iet taisni uz virsotni, otrs lēzenāks, bet garāks. Man atļauj izvēlēties ceļu un es jau vieglāko neizvēlos, vēlāk es gan to ļoti nožēloju. Vērts pieminēt, ka neviens pa to ceļu augšā nekāpj, tikai mēs – “spēcīgie”. Andris jau atkal atrāvās no manis un pazuda kalna galā, precīzāk, vienā no kalna galiem. Biju grūti gan morāli, gan fiziski.
Kad beidzot biju galā, priekšā bija tikai horizontāls ceļš un tas nesagādāja nekādas problēmas. Ceļa galā ir gitê (naktsmītnes) ar skatu uz Monblānu, tur bija daudz cilvēku, kuri atpūtās zālītē un izbaudīja ainavas. Arī mēs neilgi atvilkām elpu.
Priekšā ir divas takas, viena iet uz augšu kalnā, otra ar zig-zag veida ceļiem uz leju un it kā abi ved uz ciemu Trient, bet par to neesmu pārliecināta it nemaz. Saliekot ceļveža aprakstu un dotās iespējas kopā, pieņemu, ka tā ir ceļa alternatīva, kura ir garāka, bet ar iespaidīgiem skatiem augstumā. Tieši tāpēc mēs izvēlamies iet uz augšu un pilnībā izbaudīt skatus, nonākot līdz augstākajam punktam, saprotam, ka ceļa vairs nav un ir jāiet atpakaļ (turp-šurp kādas 30min.). Lūk, šajā posmā sajūtamies kā pro-hikeri, lai arī nejauši, bet tomēr nogājām ekstra metrus skatu dēļ, lai atkal dotos uz sākumpunktu uz ceļu, kurš ved lejup uz šīs dienas galamērķi. Šoreiz varu iet pa priekšu un Andris arī neatpaliek.
Pēc ilgas iešanas izejam uz asfaltēta seguma un ieejam ciemā, ceļi jūtīgi abiem un kājas ir diezgan pagurušas. Šeit, neaizejot līdz Trient centram, uzreiz ir atrodama kempinga vieta. Par 4 frankiem no cilvēka ir vieta teltij, tualetes, ledains ūdens no krāna un kempinga galdiņi. Pirms uzsliet telti mēs vēl aizgājām līdz Trient centram, kas atrados 15 min. attālumā no kempinga, 3 minūtēs izstaigājām visu ciemu un ejam atpakaļ.
Laikapstākļi ir patīkams, spīd saule un ir silts. Visapkārt ir meži, kas izkārtojušies augstu virs ciemata, vienā stūrī vēl redzama sniegotā virsotne, pamazām parādās arī citi kemperi. Vakara uzdevums visiem viens-uzsliet telti, paēst un atpūsties. Mums šovakar ir greznas vakariņas. Šamoni nopirkām ātri pagatavojamos Uncle Bens rīsus ar tomātiem un tam klāt piejaucam Rimi tunci. Siltas, gardas vakariņas pirms došanās pie miera, vienkārši un tāpēc pasakaini! Plkst.19 ieritinājušies guļammaisā, katrs daram savas lietas, Andris čuč, es vēl rakstu.
Kājas un spranda jūtīgas, muskulīši sāp. Ir satraukums par rītdienu, jo atkal gaidāms varens kāpiens, trakāks nekā šodien, bet viss ir forši, mēs izbaudām!
Ja salīdzina ar Santjago ceļu, tad šis ir daudz grūtāks un ir nepieciešama iepriekšējā sagatavotība. Šeit ir kalni! Laikapstākļi patīkamāki tāda veida pārgājienam. Soma smagāka, jo paliekam teltī. Cenas dārgākas uz visu, īpaši Šveicē.
UZBUR GARŠU 