No Cabane du Mont Fort (2457m) līdz Cabane de Prafleuri (2624m)
- Distance – 14km
- Laiks – 6.5h
Šodien mums ir iespējami divi maršruti, abi ved uz vienu un to pašu galamērķi. Viens ir īsāks (10km) un drošāks, otrs garāks (14km) un iespaidīgāks. Īsāko ceļu parasti iet, ja ir slikti laikapstākļi, jo otrs ceļš ved pa atklātām vietām, ejot pa taku ir jābūt ļoti uzmanīgiem, viens nepareizs solis un var nogāzties no kalna lejā. Vienā šī maršruta posmā pat iespējami nogruvumi. Tā kā vakar mums bija pavisam viegla diena, mēs izlemjam doties garāko ceļu.
Pamodāmies ap plkst.7. Paēdām brokastis un devāmies ceļā. Šodien jāuzkāpj 3 dažādās virsotnēs, diena solās būt smaga, ceļš ved lejā, augšā, lejā, augšā un tā līdz galam.
Sākuma posms ved uz leju pa akmeņainu taku, lejā jātiek cauri gotiņu baram, tad atkal uz augšu pa akmeņainu taku, līdz tiekam uz zaļās takas. Šeit paveras apbrīnojams skats-kalni, sniegotās virsotnes, ielejas, pļavas un arī kalnu āži. Pašā lejā var redzēt mūsu vakardienas naktsmītni un arī pašu ciematu. Ejam ļoti uzmanīgi pa šauro taciņu, lai nenoveltos lejā.
Pēc 1h40min. esam sasnieguši pirmo virsotni – Col Termin (2648m), kāpums virsotnē kā vienmēr smags, bet man jau ir izstrādāta sava tehnika ar kuras palīdzību tieku augšā bez problēmām. Šeit mēs uztaisām Snickers pauzi un atkal dodamies ceļā. Sākumā kāpiens lejā pa akmeņiem, takas nav, ir virziens, kur jātiek, pats sev izvēlies tīkamo akmeni uz kura likt kāju, daži akmeņi ir kustīgi. Pa līdzīgu taku, nezaudējot iespaidīgo skatu, 1.5h laikā tiekam līdz otrajai virsotnei Col De Louvie (2921m), šeit vēl ir sniegs. Te mēs paēdam pusdienas un pēc neilgas atpūtas atkal dodamies ceļā.
Nākamais posms ir pavisam citādāks, vairs nav manāmas pļavas, ir tikai akmeņains tuksnesis, tā sauktais “The Grand Désert”. Šeit var pārliecināties, ka kalni nav mūžīgi. Pa ceļam ir kalnu upītes, kurām jātiek cauri, pirmā šķērsošana man sanāca diezgan amizanta, pat Andris nāca man palīgā. Ārī pēdējo upi nevarēju normāli šķērsot bez Andra palīdzības, bet par to vēlāk.
Tātad, visapkārt pelēkās klintis, akmeņi un upītes, saule spīd un vējš patīkami atvēsina. Šeit mums bija visgrūtākais kāpiens līdz šim augstākajā virsotnē – Col de Prafleuri (2965m), šeit mēs atpūtinām kājas un dodamies lejā uz mūsu šīs dienas naktsmītni. Lejupceļā redzam kā lejā plūst kalnu upe, tieši pa ceļu uz naktsmītni. No viena akmentiņa uz otru, akurāti jāpārliek kājas, lai nesamitrinātu apavus, daži akmeņi lielāki, citi mazāki, daži kustās, dažiem plūst pāri ūdens. Nezinu kāpēc, bet man bija bail, ka man uz slapjā akmens paslīdēs kāja un es ar saviem 9kg uz pleciem ievelšos tajā upē, tāpēc man nesanāca spert lielus soļus. Kad Andris, jau sen bija ticis pāri, es vēl meklēju īstos akmeņus pa kuriem es varētu droši pāriet. Kamēr es neizlēmīgi prātoju, Andris jau bija klāt pie manis, paņēma manu somu (savējo atstāja otrajā krastā) un aiz rociņas un ar stingru instruktāžu pārveda mani pāri mežonīgajai upei tā kā tādu princesi.
Pēdējais kāpiens stāvā kalnā un esam klāt Cabane de Prafleuri (59 vietas). Maksa par nakti ir mazāka, bet nav vairs tas komforts. Guļam istabā, kur 18 gultasvietas (nejaukt ar gultām, gulta viena, bet deviņvietīgā), 9 vienā pusē un 9 otrā. Visi vienā rindiņā, tikai sega atdala vienu gulētāju no otra. Šādā kompozīcijā gulēšu pirmo reizi. Gultasvietas var izvēlēties, protams, visas malējās jau ir aizņemtas, mēs, gudrīši, izvēlamies pa vidu, tā lai gan no vienas puses, gan no otras ir viena brīva gultasvieta starpā. Arī šeit duša maksā 5CHF par 3min., bet šoreiz izlietnes krānā nav siltā ūdens, tikai ledains.
Šajā vietā ārā ir ļoti auksti, tāpēc, saģērbušies siltāk, ejam gatavot rīsus ar tunci. Te pat ārā pie mājas pastaigājās divi ēzelīši, pieņemu, ka šie palīdz transportēt ēdienu šai iestādei.
Jau plkst.18.00 esam istabā, izmasēju kājas, parakstu un ap plkst.20, bruņojusies ar ausu aizbāžņiem, eju gulēt, krācējus un purkšķinātājus nedzirdēju. Nakts ir mierīga, cilvēki sāk rosīties jau ap plkst.5.30, mēs guļam līdz 6.30, telpas jāatbrīvo līdz plkst. 7.30.
Kopumā, abi esam nonākuši pie secinājuma ka, līdz šim, šī bija pati iespaidīgākā pārgājiena diena. Laikam jau esam iegājuši ritmā, ne mugursoma par smagu, ne saule par karstu, ne vējš par aukstu, ne ceļš par smagu. Kājās nogurums, bet tas vairs nav tik svarīgi, gaidām nākamo dienu burvību.
UZBUR GARŠU 