No Padrón līdz Santiago de Compostela
- Distance – 24km
Nakts šķiet gara, tās vidū dzirdu nepārspējamu krākšanas simfoniju, bet ieliekot izkritušos ausu aizbāžņus, netraucēti guļu tālāk. Cilvēki ceļas jau pirms četriem, bet es atļauju vēl sev pagulēt, jo sarunājām ar Rafaelu startēt plkst. 5. Modinātājs nepaspēj noskanēt, ka esmu jau augšā līdz ar citu portugāļu ceļotāju grupiņu, arī Rafaels pamostas. Klusiņām vācamies un ejam ārā. Mēģinam izšmaukt cauri brokastu tantei, jo tik agri neesam gatavi ēšanai.
Ceļš ir sācies un ar katru mirkli līdz galam paliek arvien mazāks un mazāks attālums, ejam ātri un pārsteidzoši viegli, lai arī daļa ceļa ved kalnā. Debesīs mirdz spožas zvaigznes, ir patīkami silts, siltāks nekā vakar. Apdzenam poļu vīrus (viņus mēs apdzenam jau trešo dienu pēc kārtas un tas jau ir palicis kā likums un pat mērķis). Divās stundās esam jau pusceļā un ir mūsu pirmā kafijas pauze. Kafiju dzeram alberģī, kas bija pa ceļam, tur satiekam pazīstamas sejas, kuras tik tikko ir pamodušās un drīz sāks iet pretī Santiago de Compostela.
Padzēruši kafiju, ar dubultspēku turpinām iet un atkal apdzenam tos pašus poļus un spāņu pāri, kurš sācis ceļu īsi pirms mums. Spāņi ir ļoti skaļi, nepārtraukti vārās, beidzot viņi mūs apdzen un mēs cenšamies ieturēt distanci, lai varētu baudīt atlikušo ceļu mierā. Nedaudz vēlāk, iepriekš minētais pāris, kaislīgi vāroties un žestikulējot, aiziet pa nepareizo ceļu un mūsu pienākums ir biedrus pabrīdināt, tā arī izdarām, cerot, ka viņi nemēģinās mūs panākt un nebūs atkal jāiet troksnī. Par laimi, viņiem ir foto-pauze un mums izdodas krietnu gabalu aiziet viņiem pa priekšu.
Dažās vietās šķiet, ka bultiņas mūs ved līkločiem pa labirintu, un kārtējā pagriezienā ne no šā, ne no tā sākam abi skaļi smieties. Tālumā jau ir redzama pilsēta un arī pati katedrāli, par ko mēs uz to brīdi vēl nenojaušam un tikai minam, ka tā iespējams ir īstā. Runājam par sajūtām, kādas rodas tuvojoties mērķim. Rafaels saka, ka viņam ir liels prieks un viņš īsti vēl nevar tam noticēt, ka pēc dažiem kilometriem būsim jau galapunktā. Manī ir pagaidām nesaprotamas emocijas, es smaidu un gaidu.
Ienākot Santjago mani pārņem satraukums, Rafaels dzied un ir ļoti, ļoti priecīgs. Gājiens pa pilsētu šķiet ļoti garš, pa ceļam arī neredzam nevienu svētceļnieku, bet tas tāpēc, ka visa kustība ir pašā pilsētas viducī. Šeit valda neliels haoss, kas šķiet tik svešs, pēc tā ceļa, kuru esam pieraduši iet ikdienā. Redzam arī līdzīgos un tur pat aiz stūra ir mūsu finišs – katedrāle visā savā krāšņumā.. eeem, laikam tas nav īstais apraksts, bet lai paliek kā ir, skatīsim stalažām cauri.
Ir neaprakstāms prieks un saviļņojums, kas ilgst veselas 2 minūtes līdz esam sabildējušies un placī vairāk nav ko īsti darīt. Ir jāiet pakaļ Compostellai, jeb oficiālam apstiprinājumam par paveikto ceļu. Stāvot übergarā rindā, kamēr Rafaels smaida, dejo un priecājas, es knapi noturu savu uzvilkto smaidu. Pēc neilga laika dabūjuši Compostella un arī sertifikātu par noietiem kilometriem (260km), steidzamies nodot somas un apmeklēt svētceļnieku misi katedrālē. Šeit ir daudz cilvēku, pūlī redzu arī mīļo Martinu. Es vienkārši klusiņām sēžu uz trepēm savās pārdomās, kamēr mani draugi piedalās misē. Kad Martins nostājies uz ceļiem un mans draugs Rafaels dzied latīņu lūgšanu, es palieku emocionāla. Man nobirst asaras aiz laimes, ka man ir iespēja piedzīvot kaut ko tik īpašu un skaistu, satikt burvīgus cilvēkus un iegūt vērtīgu pieredzi. Es pateicos no sirds atkal un atkal! Pēc mises ir jāatgriežas reālajā dzīvē un jāieslēdz galva. Camino ir beidzies un līdz ar to parādās daudz visādu vajadzību, kuras ir jāapmierina. Pirmais, jāatrod, kur šonakt palikt. Šī jautājuma risināšanā dodamies uz Informācijas centru, tur pat noskaidroju arī otro jautājumu, autobusu sarakstu Santiago de Compostela – Fisterre un trešo, kā tikt atpakaļ uz Porto.
Maps.me rāda ceļu uz alberģi un mana sirds ir mierā, jo ir plāns un konkrētība. Skumjas nomaina gandarījuma sajūta. Rafaels sākumā bija domājis palikt poļu alberģī, bet tā ir tālāk un nav zināms vai vēl ir brīvas vietas, tāpēc viņš izdomā nakšņot kopā ar mani.
Alberģis atrodas 12 minūšu attālumā no centra. Perfektāku lokāciju nevarētu iedomāties, jo te pat aiz stūra ir arī autoosta no kuras man būs jādodas uz Finisterre. Alberģī ir brīvas vietas un tas jau priecē, šeit viss ir kā ierasts. Man ierāda vietu divstāvu gultas otrajā stāvā un es uz mirklīti iekrītu dīvānā. Neticami, ka ceļš ir galā un mērķis sasniegts. Dienas rutīna un atmosfēra gan nav mainījusies, tās pašas vajadzības pēc dušas un drēbju mazgāšanas, tās pašas divstāvu gultas ar vienreizējiem palagiem, ceļotāji, kas pieklibo, un tikai tā apziņa, ka rīt nav jādodas garā ceļā ar kājām, dod pārliecību, ka mans ceļš Camino Portugues ir beidzies. Lai gan ceļvedis un ceļotāja pase jau ir ielikta somas dziļākajā kabatā, vēl nekas nav beidzies. Viens ceļš ir paveikts, lai rītdien sāktos jauns.
Labi paēduši dodamies praktisku suvenīru medībās. Rafaels, kā jau praktiskais vīrietis visu sapērk pirmajos divos veikalos, turpretim man ir jāatrod tas īstais, tāpēc es izstaigāju trīsreiz vairāk veikalu līdz atrodu to, ko mana sirds kāro. Es nopirku auduma emblēmu, ar ko izrotāt somu, piespraudes bultas veidā un maiciņu. Iepirkušies dodamies uz naktsmāju pusi.
Vēl neesmu gatava doties pie miera un dodos uz autoostu noskaidrot par rītdienu. Dabūjusi nepieciešamo informāciju, aizeju līdz mega lielam lielveikalam, kurš izsūc no manis pēdējo enerģiju un atnākot uz naktsmītni ātri dodos gulēt. Šodien man nav spēka, tāpēc dodos gulēt, lai ar jauniem spēkiem sāktu savu nākamo piedzīvojumu. Es padarīšu rītdienu lielisku! Rītdien ir mana dzimšanas diena.
UZBUR GARŠU 