No Barcelos līdz Ponte de Lima
- Distance – 32km
Piecēlos šodien 4.30 un jau pēc 10 minūtēm biju ārā no naktsmājām. Gulēju drēbēs, lai no rīta nekaitinātu citus, pa nakti jutu sāpes kājās. Plkst. 4.40 vēl ir tumšs, zvaigznes debesīs un klusums uz ielām, patīkami silts. Kamēr filmēju nedaudz aizmaldos, bet ātri vien atrodu pareizo ceļu. Naktī iet ir forši. Paveras skati uz naksnīgo pilsētu. Vienā posmā ir tā, ka bez lukturīša neiztikt, labi, ka ir telefons, jo galvas lukturītī izrādās, ka jāmaina baterijas.
Eju pa meža taku, caur krūmiem, man baigi patīk. Daudz nav ko stāstīt, sajūtas nevar nodot. Pa ceļam man piebiedrojas sunītis, kas ar mani iet 30 minūtes, es paspēju pieķerties un kad tas pazūd netālu no vietējās kafejnīcas, es vairākas reizes apstājos un atskatos ar cerību, ka mans draugs atkal parādīsies un atkal dosimies ceļā kopā. Šeit nu ir mācība.
Ceļš ir patiešām apbrīnojami skaists!
Jau pirms plkst.8 uzvelku šortus un nedaudz vēlāk vieglu maiciņu, ir tik silts. Ilgi nevienu nesatieku, baudu ceļu un prātoju. Tā nogāju līdz zīmei, ka līdz pilsētai Ponte De Lima ir vēl 19km, turpat blakus beķereja, kurā varot nopirkt sendvičus, picas, hotdogus un bulciņas. Eju iekšā, bet piedāvājumā tikai saldās bulciņas, paņemu kārtainās mīklas bulciņu ar persikiem un zemenēm un kafiju. Ātri iekožu un steidzos tālāk.
Satieku pirmo svētceļnieci no Vācijas, meitenei otrā diena, iepriekšējā nogāja tikai 10km. Vēlāk uz ceļa satiekam vēl vienu meiteni, kura apkopj saberztās kājas. Vācieti apstājas padzerties, es turpinu ceļu. Kājas sāk sāpēt neprātīgi, prasās pēc kārtīgas atpūtas un kaut kāda sakarīga ēdiena.
Pēc pāris km atrodu kafejnīcu, pasūtu vienīgo sendviču, kas ir piedāvājumā un aukstu limonādi. Bauda! Kafejnīca bez manis vēl citi ceļotāji, vecāki pārīši, kuri runā angļu valodā. Vēlāk atnāk divas iepriekš satiktās meitenes, visi klusi sēžam un baudām atpūtu un ēdienu. Jo tālāk iesim, jo vairāk būs pazīstamo seju, pamazām vācamies visi kopā.
Turpinu ceļu viena pati, kājas sāp un ir karstāk nekā iepriekšējās dienās. Ceļā ir daudz vīnogu plantāciju, ik pa brītiņam apēdu kādu ogu, baltās garšo ļoti saldi. Pa ceļam ir zīme, kura apgalvo, ka pilsēta ir 8km attālumā. It kā nieks, bet ir sajūta, ka pēc pāris km, man atteiks kājas. Tās potītes riktīgi sāp, ir jāapstājas biežāk.
Pēdējais km ir kā caur elli, gribējās raudāt, bet neraudājās. Tiku līdz upītei un piestāju pamērcēt kājiņas. Neko diži tas nepalīdzēja un turpināju ceļu caur sāpēm, šķiet, ka 1km ir pārvērties par visiem 10km.
Ieejot pilsētā neapstājoties gāju uz naktsmītni. Šeit durvis taisās vaļā plkst.16.00, es esmu 14.30. Bariņš jau izgūlies pie durvīm, visi gaidām, sēžam un gaidām. 5 min. pirms plkst.16.00 esam jau kādi 40 cilvēki rindā, šeit ir 60 guļvietas. Dabūju 28. gultu, vienmēr priecājos par skaitli 8, tas ir mans mīļākais. Ikdienas rituāls – duša, drēbju mazgāšana un ārā apskatīt pilsētu un kaut kur pasēdēt mieriņā.
Iegāju aptiekā nopirkt krēmu pret apdegumiem, pleci jūtīgi no saules. Kafejnīcā paņēmu zivi ar maizi, to arī dabūju, nevaru sagaidīt, kad ēdiens būs kaut cik labāks, visas cerības uz Spāniju. Pasūtu arī aukstu sidru, tad pārdomāju un paņemu portugāļu baltvīnu, protams, atnes abus, glāzi vīna un sidru. Baltvīns pie zivs, sidriņš saldajā, lai iet! Sareibusi dodos uz Albergue Casa do Arnado. Tur uz balkoniņa stāv puisis no Beļģijas, noskaidroju, ka viņa draudzenes arī jau tuvojas. Par šo trijotni satraucos, jo viņiem jau bija grūti iepriekšējā dienā. Puisis paziņo, ka rīt tie nieka 18km līdz nākamajai pilsētai nebūs nemaz tik viegli, jo 2km jāiet nepārtraukti kalnā. Kam man ceļvedis vispār?! Ceļvedī, protams, viss ir rakstīts.
Pasēžu te pat pie alberģes kafejnīcā, ēdu saldējumu un atsaucu atmiņā dienas notikumus. Šodien jau esam tik daudz ceļotāju, ka diez vai man izdosies izšmaukt tā, lai ceļā netraucēti ietu vienītī. Noteikti sākšu agrumā, man tā patīk vislabāk. Ceru, ka kājiņas nepievils. Šodien apsolos kājas turēt augšā cik ilgi vien varēšu. Ir jūtams nogurums līdz ar reibumu, pie tā visa, neizskatos diez ko pievilcīga, man ir traktorista iedegums, sarkana seja, pleci sadeguši un šorti iedeguši, citādi viss ir lieliski.
Ponte de Lima ir skaista, pa alberģes balkonu paveras satriecošs skats uz upīti un vecpilsētu. Guļam jumtistabā kādi 20+cilvēki, domāju, ka nebūs gaisa, bet esmu ļoti nogurusi, domāju, ka tas nemaz netraucēs, ne šodien.
UZBUR GARŠU 