No Rubiães līdz Tui
- Distance – 23km
Modinātājs nozvanīja plkst.5 no rīta un es gulēju tālāk. Ap 5.30 sāku palēnām taisīties ceļā. Kājām labāk nepalika, tāpēc es izdomāju doties ceļā ar zandelēm. Skats droši vien labs, sapampusi, kliba, ar zeķēm un zandelēm kājās, bet šeit tam nav ne mazākās nozīmes, vismaz priekš manis.
Ceļā dodamies trijatā – es, Rafaels (PL) un Martins (IR). Ārā ir pavēss, bet tāds laiks ir perfekts iešanai, man kājās ir šorti un augšā flīša jaciņa. Ejam kādi 10 cilvēki rindiņā, tad pamazām visus apdzenam. Zandelēs nav ne vainas, pat iekāpjot vienīgajā peļķē, kas bija uz ceļa. Man kabatā ir sagatavots Ibumetin, katram gadījumam.
Rīts ir kluss, daudz nerunājam. Ceļš ved uz leju, kas man personīgi sagādā ļoti lielas sāpes labajā kājā, sākot ar potīti un beidzot ar celi. Pēc kārtējā akmeņainā lejupceļa, man klusi birst asaras. Man ir kauns izrādīt savu vājumu, tāpēc klusām turpinu ceļu nopakaļ saviem ceļabiedriem, slaukot asaras piedurknēs. Mani ceļa biedri atskatās un pamana manas ciešanas. Bez liekiem vārdiem, Martins (61 gads) ir gatavs atdot man savas nūjas, Rafaels piedāvā panest kaut ko no manas somas. Es lepna, man jātiek galā ar savām sāpēm pašai. Pakratu galvu un saņēmusies eju viņiem pa priekšu. Iedzeru pretsāpju tableti. Pēc minūtēm 10 jūtos daudz labāk, sāpes mazinājās un varu priecīga soļot tālāk. Varu atkal baudīt ceļu un lielisku kompāniju.
Pa ceļam satiekam niknu suni, kurš pats sabijies skrien pa priekšu un nikni rej. Martins tiek ar suni galā, ejot mums pa priekšu un kratot ar pirkstu saka: “No, no, no” (angļu valodā). Martins stāsta, ka divus gadus atpakaļ, kad viņš ir gājis Franču ceļu, bija saticis sievieti, kura bija traki sakosta pa ceļam un bija spiesta pārtraukt savu ceļojumu.
Pēc 3h soļošanas un Rafaela novērojumiem, ka baznīca vienmēr atrodas kafejnīcas tuvumā, tiekam līdz pirmajai apstāšanās vietai. Kafija ar pienu un divi batoniņi aiziet uz urrā. Padzēruši kafiju turpinām ceļu. Ceļš ir labs, bruģis, oļi, akmeņi, zemes takas, viss kā nākas, klusums un miers, putniņi skaisti čivina.
Ejam un ejam, runājam un neapstājamies. Beidzot nonākam uz ilgi gaidītā tilta, kas savieno Portugāli ar Spāniju. Vidū top selfie ar pierādījumu, ka ir iespējams atrasties divās valstīs vienlaicīgi.
Ieejam pilsētā, kur mūsu ceļi ar Martinu šķiras, Martins ir rezervējis numuriņu hotelī, jo ir nolēmis sev piešķirt kārtīgu atpūtu komfortā. Mēs ar Rafaelu dodamies meklēt mūsu naktsmītnes. Ejam lejā caur sāpēm un saprotam, ka esam pa tālu aizgājuši. Pajautājot ceļu vietējam spānim, noskaidrojam, ka alberģim esam pagājuši garām un ka ir jāatgriežas pašā augšā pie katedrāles. Es dusmīga.
Meklējot mūsu naktsmītni, satiekam vīru, kurš izrādās strādā mūsu alberģī, viņš paziņo, ka alberģis būs vaļā pēc stundas. Mēs atkal espirmie. Izguļamies pie durvīm, kājas augšā un atpūšamies priecīgi.
10 minūtes pirms plkst.13 durvis alberģī ir vaļā. Ieņemam vietas un izpildām ikdienas rutīnu. Jāpiemin, ka šodien izmantoju fēnu, kuru aizņēmos no vācietes, šādā ceļojumā tā ir baigā ekstra. Dabūju arī Voltarol krēmu kājām no angļu vīra. Visi dalās, visi esam uz viena ceļā. Ir neaprakstāma kopības sajūta starp katru ceļinieku, kurš mērojis šo ceļu.
Ir viegli lūgt un viegli dot.
Es dodos ārā, Rafaels izlemj palikt un stundiņu atpūsties. Aizkliboju līdz informācijas punktam, noskaidroju aptiekas atrašanās vietu, bet pirms iešanas izdomāju pasēdēt un atpūsties. Kafejnīca “Ideas Peregrinas” 10 soļu attālumā no naktsmītnēm, ir ideāla atpūtas vieta. Pasūtu Pilgrim Toast un atvēsinošo Detox suliņu no spinātiem, āboliem, selerijas un ingvera. Šodien es atļaujos nedaudz sevi palutināt. Tā varētu sēdēt visu dienu!
Atgriežoties alberģī pasnaužu stundiņu un ar Rafaelu dodamies uz aptieku, kura izrādās ciet, jo ir siesta. Stundiņu sēžam kafejnīcā, Rafaels vēl nav ēdis, tāpēc pasūta burgeru, milzīgu burgeru ar olu un bekonu, es dzeru kafiju ar ledu.
Starp citu, par laikapstākļiem, šeit ir neciešami nikna saule pēcpusdienā. Rītdien sola 40 grādus ārā, plānoju sākt ceļu plkst.4, lai ir vieglāk, jo ceļš ir ļoti garš – 33km. Mērojot tādu ceļu, saulīte var kļūt ļoti bīstama.
Laimīgi tiekam aptiekā, cerot, ka farmaceite mūs sapratīs un spēs palīdzēt. Atrādu kājas, pēc iespējas sīkāk izklāstu savas sūdzības un ātri vien dabūju visu nepieciešamo informāciju un risinājumu. Krēms man vairs nelīdzēs, esot par vēlu, jādzer Ibuprofen un jānēsā elastīgā zeķe. Protams, ieteicams paņemt brīvdienu no staigāšanas, bet svētceļnieks ir neapstādināms un es arī netaisos padoties. Aizeju ar smaidu, šī ir burvīga diena par spīti visām grūtībām! Esmu nolēmusi ar šodienu beigt sūdzēties par kāju sāpēm, lai nedotu pārāk daudz uzmanības un enerģijas šai nepatīkamai pieredzei. Koncentrēšos tikai uz uzlabojumiem!
Veikalā nopērku auglīšus un nereāli gardu Activia jogurtu ar speltas graudiem, valriekstiem un magonēm. Sazvanījos ar māmiņu, jo viņa kā jau mamma, sautraucas. Tā arī vēl joprojām neesmu sapratusi, kāds īsti ir viņas viedoklis par mana atvaļinājuma pavadīšanas izvēli, ir aizdomas, ka viņa to nesaprot, bet tik un tā atbalsta, vienmēr.
Esmu nogājusi vairāk nekā pusi, apzinoties to, sajūtas ir neaprakstāmas! Rītdien noiešu braši, lēnītēm, bez steigas, ar atpūtas pauzēm un mieriņā. Buenas noches!
UZBUR GARŠU 