No Tui līdz Redondela
- Distance – 23km
Modinātājs noskan plkst.4 un es uzreiz ceļos augšā. Pēc pusstundas es jau eju ārā no alberģes, šķiet, esmu viena no pirmajām. Ārā ļoti tumšs, pilsētā gan ir apgaismojums, bet tikko kā izeju no pilsētas centra, jāslēdz savs lukturis telefonā, jo vakar bija slinkums iet uz veikalu pēc baterijām priekš galvas luktura.
Šodien mans ceļš iet pa meža taku, ja labi grib, var sabīties no pašas ēnas un krītošu lapu skaņām, var arī sadzirdēt to kā nav. Pa ceļam man uzspīd zaļas actiņas, vienā vietā saprotu, ka tas ir kaķis, bet otrā dzīvnieks ir par tālu, lai saskatītu siluetu, tāpēc es desmit reizes spīdinu sev aiz muguras, lai pārliecinātos, ka man neviens zvērs neseko. Citā posmā vardes lec pa ceļi un ūjina pūce.
Uzmanīgi sekoju zīmēm, mežā to nav daudz, bet jebkurā vietā, kad eju viena, sanāk ļoti labi koncentrēties uz ceļa un atrast zīmes. Izeju uz lielceļa, krietnu gabalu paejot uz priekšu neatrodu zīmi, jāliek soma nost un jāskatās ceļvedī vai tiešām eju pareizā virzienā. Izrādās, ka eju pareizi un neilgi pēc tam arī parādās zīme. Eju lēnītēm, nekur nesteidzoties, atceros, ka vienā posmā ceļš dalīsies, viens ceļš iet caur pilsētu un ir par 2km garāks, otrs gar dzelzceļu un īsāks. Gribu iet īsāko, protams. Kamēr pētu karti, mani panāk pāris no Austrijas, viņi soļo ļoti raiti. Aizcilpoju līdz pirmajai kafejnīcai tieši uz atvēršanu. Šeit arī ceļi šķirās, pa kreisi cauri pilsētai, pa labi pa industriālo rajonu. Padzērusi kafiju, eju pa labi. Šis ceļš man nepavisam nepatīk, smagās mašīnas, fabrikas un nekā interesanta, bet tomēr 2km man šodien ietaupīti, tas man ir nepieciešams. Pēc stundiņas piestāju, kad ceļš gar rūpnīcām ir beidzies, uz kafiju. Šodien stājos daudz, citādi nevar.
Turpinot ceļu satieku Rafaelu sēžam zālītē ar Fastumgel rokās. Esmu pārsteigta, ka nepamanīju kā viņš mani apsteidza. Noskaidroju, ka viņš ir piecēlies par 1h vēlāk un stājies tikai vienu reizi. Iesmērēju arī savu celi un turpinām ceļu kopā. Pēc 5 minūtēm Rafaels pazūd man priekšā, jo mans šodienas temps ir neiedomājami lēns, bet es nepārdzīvoju, šajā ceļā katrs iet savā tempā, nevienam nav jāpielāgojas, neviens to arī negaida. Man par pārsteigumu, Rafaels mani sagaida kafejnīcā ar kafiju un kēksu. Tas bija ļoti patīkams pārsteigums no viņa puses. Vēlāk noskaidroju, ka redzot manas ciešanas, viņš to ir izplānojis, lai mani uzmundrinātu.
Atpūtušies kopā ejam uz priekšu, es brīdinu, ka šodien neesmu gājējs, ka viņš droši var turpināt ceļu bez manis. Sākumā viņš soļo ar mani, bet vēlāk pieliek soli, jo ar katru minūti paliek arvien karstāks. Novēlam viens otram Bon Camino un sarunājam tikties šodienas galamērķī.
Ir palikuši pēdējie 8km, ir jāiet kalnā un tad lejā. Augšupceļš mani nebiedē, lai gan paliek grūti karstuma dēļ, mani uztrauc lejupceļš. Uzejot kalnā, piestāju kafejnīcā padzert kādu aukstu, atspirdzinošu dzērienu. Satieku pārīti no Lisabonas, kuri sākuši savu ceļu šodien Valencia – Portugāles robežpilsētā. Es aizeju pirms viņiem, bet neilgi pēc tam viņi mani apdzen. Man priekšā ir ļoti stāvs lejupceļš, man iet ļoti grūti un ļoti lēni, bet skats no augšas ir skaists. Beidzot uzejot uz taisna ceļa, cilpoju pilsētas virzienā. Tagad es cīnos, ir plkst. 14.00 un ir nežēlīgs karstuma, ēnas nav, soma un kājas paliek smagāki.
Kaut kā tieku līdz municipālajam alberģim (44 vietas), man priekšā reģistrējas pāris no Lisabonas un sieviete reģistrācijā man paziņo, ka vietu vairāk nav, jāmeklē naktsmītnes privātajā alberģī. Man tas nozīmē tikai to, ka būs jāmaksā vairāk. Ātri atrodu palikšanas vietu, iekārtojos, izdaru visu, ko jāizdara un atpūšos. Rafaels uzraksta, ka paliekot municipālajā alberģī un esot palikušas tikai 4 brīvas vietas, kad viņš tur ieradies. Pieņemu, ka tas bija kādu 1.5h pirms manas ierašanās. Sarunājām iet vakariņās kopā.
Solījos nesūdzēties par kājām, tad nu teikšu tikai to, ka izdzēru divas tabletes 5h laikā, trešo, kad ierados alberģī. Nopirku arī Fastum gēlu. Varu ar pārliecību teikt, ka šodienas 33km man šķita daudz vieglāki par otrās dienas 32km, izskatās, ka ķermenis ir veiksmīgi adoptējies ceļam un slodzei. Turklāt šis bija pēdējais garākais ceļš, turpmāk būs jāiet vidēji 20km dienā, kas tagad šķiet pavisam niecīgs attālums.
Aptiekā nopirku ausu aizbāžņus, būs maza pateicības dāvana Rafaelam par šodienas atbalstu. Viņš, pēc manas rekomendācijas, tos gribēja iegādāties jau vakar, bet abi bijām tik sapriecājušies par Ibuprofen, ka Rafaels aizmirsa tos nopirkt. Viņam arī sāp kājas.
Šeit dod ēst tikai vakaros ap plkst.20 un tikai atsevišķās vietās var dabūt ēdienu arī agrāk. Aizejam ar Rafaelu līdz manai naktsmītnei pajautāt ieteikumus vakariņām saimniekiem. Jauks puisis smuki atzīmē kartē rimbuļus un veiksmi vēlot pazūd savā istabiņā. Ejam meklēt!
Ieejam vienā no norādītajām vietām un noskaidrojam, ka vakariņas pasniedz 20.30. Pie izejas satieku vācieti ar kuru aizvakar no rītu gājām kopā ar skautiem, viņa saka, ka vēl uz priekšu atrodas tapu bārs un tur var paēst. Apjautājos, kā viņai ceļš un kur viņa bija pazudusi, jo nevienā alberģī viņu nesatiku kopš pēdējās tikšanās reizes. Viņa atzinās, ka vienu dienu izlaida un nobrauca ar autobusu.
Ieejam ar Rafaelu kādā neievērojamā un pat pēc izskata necilā iestādē, prasām vai var paēst, saimnieks aiz letes spāņu valodā sāk saukt iespējas. Tortilja izklausās ēdama. Ņemam divas, bet saimnieks saka ar vienu būs gana. Paklausām. Pēc pieredzes Barselonā un pēc pirmā iespaida par iestādi, gaidu, ka kaut kas saldēts tiks ielikts mikroviļņu krāsnī, tajā vietā, kungs iziet ar četriem kartupeļiem rokā. Tortilja ar kartupeļiem?! Gaidu ar nepacietību! Tikmēr, runājam un smejamies ar Rafaelu. Viņš ir ļoti labsirdīgs puisis un ļoti mīl cilvēkus, neesmu satikusi nevienu, kurš tā jūsmotu par cilvēkiem. “I love people..”, viņš saka, “..they are amazing”.
Pasniedzu viņam dāvanu, viņš ļoti sapriecājas, jo padzirdējis, ka cilvēki viņa guļamtelpā taisās celties ap plkst.4.
Ak jel, kad ēdiens bija atnests, es biju 7.debesīs. Pirmo reizi šī ceļojuma laikā ēdu īstu, nereāli gardu ēdienu. Sacepums ar olām, kartupeļiem, sīpoliem un varbūt vēl kaut kas, svaiga maizīte, vietējie tomātiņi, salātiņi ar olīveļļiņu. Mēli var norīt!!! Simts reiz paldies saimniekam par rūpēm! Jau paēduši pa logu manam soļojam Martinu. Es tik priecīga viņu redzēt! Smaidīgs ienāk iekšā un piebiedrojas pie mūsu galdiņa. Pēc neilgas sarunas, pametam Martinu gaidot manis saslavēto tortilju.
Rīt ar Rafaelu sarunājām sākt ceļu plkst.6. Gan jau satiksimies kaut kur pa ceļam, kas zin, kā man ies rītdien.
Kājas iesmērētas, tulznas aplīmētas, soma sakārtota, var doties pie miera. Šodien bija laba diena! Pateicībā par visu kas pieredzēts ceļā un katru cilvēku, kas iepazīts uz tā! Saldas naksniņas un līdz rītdienai!
UZBUR GARŠU 